"Haoss un harmonija. Tumsa un gaisma.
Tās veido substances, no kurām ir uzausts cilvēks.
Horizontāle un vertikāle. Zeme un debess. Tā ir cilvēka telpa.
Kāds meklē centru šajās pretišķībās. Kāds izvēlas galējību.
Kāds virzās pamīšus uz visām pusēm.
Centrā ir aplis. Tas vilina un reizē biedē.
Mēs tam tuvojamies un reizē attālināmies.
Mūsu kustība ap apli ir maģiska
rotaļa, ko bieži sauc par Dzīvi."
Lilija Dinere
Lilija Dinere
Mākslas zinātniece un kuratore Elita Ansone par Lilijas Dineres personālizstādi "Nezināmā dārzā" (2006) Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā:
"Lilijas Dineres izstāde „Nezināmā dārzā” Latvijas Nacionālajā
mākslas muzejā ir mākslinieces 21. personālizstāde.
Vairāk kā 170 darbos - grafikas ciklos, akvareļos, gleznās, apgleznotās
fotogrāfijās, grāmatu ilustrācijās ir sagrupētas dažādās tehnikas, rokraksta
attīstība, tēlu un simbolu sistēma, ko māksliniece aizsāka jau pirms 1980. gada.
Tātad izstādē parādīta vairāk kā 25 gadu darba esence.
„Nezināmā dārzā” nokļūstam pasaulē, kas veidota no arhetipiskiem tēliem un
simboliskām zīmēm. Cilvēki un dievi, putni un zvēri te satiekas vienviet un
vienlaikus plašajā pasaules telpā. Tie nākuši no Antīkās mitoloģijas, senās
Ēģiptes, Indijas, orientālās kultūras, ķeltu un vecoguzu ciltīm, viduslaiku
kultūras u.c. Šie tēli var saplūst vienā darbā, atceļot austrumu un rietumu,
pirmskristietības un kristietības robežas. Vēstījums stāv pāri kādam konkrētam
laikam. Mīti, pasakas un episki nostāsti Lilijas Dineres mākslā veido arī
mūsdienu pasaules struktūru. Tā ir visu laiku vienlaicīgas pastāvēšanas
koncepcija.
1980. gadā Lilija Dinere Latvijas Mākslas akadēmijā pabeidza scenogrāfijas
nodaļu. Diplomdarba tēma - scenogrāfija Sofokla traģēdijai „Antigone”, viņu
ieveda mītiskā pasaulē, māksliniece sāka pētīt senos grieķu mītus, mistērijas un
iedziļināties to ezoteriskajā nozīmē.
Kaut arī izglītojusies scenogrāfijā, kā neatkarīga māksliniece Lilija Dinere
sāka strādāt grafikā. Sākumā veidoja litogrāfijas, tad krāsainus cinka
kodinājumus ar plūstošām krāsu pārejām un to variācijām, 1980. gados tas bija
kas jauns Latvijas grafikas ainā. 1979. – 1981. g. radās 22 darbu cikls „Spēle
ar apli”, bet 1981 -1990. g. 7 darbu cikls „Gājiens”, 1985. g. variācijas
„Piramīda”, 1983.g. oforta un akvatintas cikls „Iemītnieki”. Jau šajās
kolekcijās izmantotie dažādo kultūru elementi norādīja uz autores domāšanas
kultūrvēsturisko ievirzi.
1990. gados māksliniece pievērsās glezniecībai. Tas ir jauns periods viņas
mākslā. Ar akrila krāsām uz audekla viņa panāk smalku, precīzu gleznojumu.
Glezniecības darbu centrālā tēma ir cilvēka ambivalentā daba, viņā apvienotās
pretrunīgās īpašības. Tēlu simboliskā nozīme ir paradoksos būvēta.
Antropoloģiskie dzīvnieki un zooloģiskie cilvēki parādās kā vairākas būtnes
vienā tēlā - redzamā un apslēptā daba. Dzīvniekiem var būt cilvēku acis un
sejas, bet cilvēki mēdz būt plēsīgi kā zvēri. Tēlu iekšējā pasaule ir
komplicēta, taču ārēji māksliniece tos veido shematiski vienkāršotus, tiecoties
tos izkristalizēt līdz zīmes un krāsas simbolam.
Citu Lilijas Dineres tehniku vidū nozīmīgs ir akvarelis, kurā viņa strādājusi
visos daiļrades periodos. Daļa akvareļu risināta koloristiski tīrās spilgtās
krāsās un vizuāli ir ļoti tuva mākslinieces akrila glezniecībai. Otra akvareļu
daļa ir koloristiski niansēta, klusināta, tajā parādās emocionāli smalks
vibrējums, kas padara tos īpaši trauslus.
1990. gadu otrajā pusē Dineres mākslā ienāk fotogrāfija. Foto attēlu
ainaviskajās faktūrās māksliniece ar akrilu ieglezno savus tēlus, nelielas, kā
no animācijas filmiņas izkāpušas figūras, parādījušās sev neparastā vidē rada
sirreāli mistisku efektu - dažādu pasauļu savienojumu. Savukārt, pēdējo gadu
(kopš 2000.g.) atradums – rokas lējuma Himalaju papīrs. Papīra raupjā
neviendabīgā virsma tiek izmantota par aktīvu fona elementu, kurā akrila
gleznojumi burtiski ieaužas papīra faktūrā.
Līdztekus izstāžu darbībai māksliniece ražīgi ilustrējusi grāmatas. Daļa no šo
ilustrāciju oriģināliem, kā arī pašas grāmatas parādītas Hēges zālē. Par
ilustrāciju virsotni pirmkārt tiek uzskatīta 1985. gadā tapusī no vecfranču
valodas Cecīlijas Dineres atdzejotā viduslaiku dzejnieka Fransuā Vijona „Dzeja”.
1987. gadā Baltijas republiku grāmatu konkursā Tallinā tā ieguva nosaukumu:
„Gada skaistākā grāmata”. Strādājot pie šī darba māksliniece pētīja viduslaiku
miniatūras, vai kā toreiz sauca – iluminācijas. Kopš šī laika, Dinere, kā pati
uzsver, grāmatas iluminē – izgaismo no iekšpuses, padara tās dzīvas un
krāsainas. Savukārt, etnogrāfijas un folkloras studijas Azerbaidžānas Zinātņu
akadēmijas arhīvos nāca talkā iluminējot Ulda Bērziņa atdzejoto vecoguzu (turku,
azerbaidžāņu un turkmēņu priekšteču) eposu „Mana vectēva Korkuda grāmata”, tēlu
pasaules spēks tajā ir kaislīgs, austrumnieciski mežonīgs un kareivīgs. Turpretī
liegs maigums ielikts 24 miniatūrās (1991), kas radītas multilingvālai
miniatūrgrāmatiņai Gordona Bairona „Ebreju melodiju” atdzejojumam. Ne tikai Vecā
derība, senebreju tēli, psalmi, ķeltu mīti parādās mākslinieces ilustrācijās, ir
arī mūsdienu dzeja un bērnu grāmatu ilustrācijas, kopumā vairāk kā 50 grāmatas.
Izstādes iekārtojumā akcentēta arī krāsas enerģētika – kaislīgā, aktīvā sarkanā
un meditatīvā, sevī ieiešanas zilā krāsa, vietām tās arī apvienojas.
Lilijas Dineres mākslā svarīga ir simbolu nozīme. Par pašu nozīmīgāko var
nosaukt apli. Aplis ir universāla forma, tur ir viss, centrs, nebeidzamība,
aplis ved atpakaļ uz sevi, tas ir vienības, absolūta un pilnības simbols. Aplis
arī kā meditācijas objekts un dvēseles kodols. Aplis kā nebeidzama līnija
simbolizē laiku un bezgalību un bieži vien parādās kā čūska, kura aprij savu
asti. Arī čūska Dineres mākslā ir nerets viesis, tās savdabība citu dzīvo būtņu
vidū ir īpaši biedējoša, māksliniece to lieto kā zīmi. Tās saritinātie gredzeni
apliecina kosmiskās enerģijas spirālveidīgo cikliskumu. Čūskas kārdinātājas loma
aizved mūs pie paradīzes koka, bet koks māksliniecei ir ne mazāk būtisks kā
aplis. Koks kā vertikālais simbols, kas savieno zemi ar debesīm. Pasaules koka
lapotnē mitinās mītiski dzīvnieki, mirušo vai vēl nedzimušo dvēseles. Putni, kas
mitinās pasaules koka lapotnē simbolizē garīgās esamības attīstības augstākos
līmeņus. Putni spēj dzīvot gaisā un pārstāv citas dimensijas. Putni ir
nemateriāli, tie var būt dvēseles iemiesojums. Putni gaisā, zivis ūdenī. Dineres
darbos zivs - šis slepenais Kristus un Šivas simbols, var atrasties jebkur, bet
sevišķi veiksmīgi tas savienots ar acs formu – garīgā vērojuma un dvēseles
spoguļa simbolu. Acs ir visaptverošu zināšanu, modrības un Dieva sargājošās
klātbūtnes simbols. Visu šo universālo simbolu iekļauti ir gan sieviete, gan
vīrietis, citkārt katrs atsevišķi, citkārt kopā, citkārt kā bībeliski tēli,
citkārt cilvēki kā tādi. Šajā pasaulē mīt mitoloģiskas būtnes – drakoni,
himeras, sirēnas, vilki, zirgi, teiksmainais vienradzis. Pat ēna, nav vienkārši
ēna, tā ir zemapziņa vai bezapziņa, bet gaisma – apziņa. Galu galā viss ielikts
simboliskās mistērijās. Māksliniece lielākoties lieto tīras, intensīvas krāsas,
kas bieži lietotas atbilstoši savām simboliskajām nozīmēm. Zilais kā debesu,
nemateriālā, garīguma, apskaidrības un meditācijas krāsa, zaļā kā dzīvības un
atdzimšanas, sarkanā kā mīlestības un kaislības, dzeltens ir tuvs zeltam,
gaismai un saulei, dzeltens līdzīgi zeltam var būt mūžības un apskaidrības
simbols. Taču netiek izslēgta arī intuitīva to izvēle, jo enerģijas radīšanas
alķīmija liek savienot racionālo ar iracionālo.
Lilijas Dineres virstēma ir laika jēdziens, vai, pareizāk - mūžība. Lilija
Dinere nelieto lineāro laika izpratni. Viņai visi laiki ir tagad un bijuši
vienmēr."
Par Liliju Dineri droši var teikt: Izcila simbolisku mistēriju māksliniece. Brīnumainas darbaspējas un ieceru realizācijas, jādomā, pilnība. Padomju laikos viņa ir gandrīz vienīgā Latvijā, kas spēja izteikties simbolos, vismaz tik spilgti un savdabīgi personiski.
AtbildētDzēst