Sākums




  
"Haoss un harmonija. Tumsa un gaisma.
Tās veido substances, no kurām ir uzausts cilvēks.
Horizontāle un vertikāle. Zeme un debess. Tā ir cilvēka telpa.
Kāds meklē centru šajās pretišķībās. Kāds izvēlas galējību.
Kāds virzās pamīšus uz visām pusēm.
Centrā ir aplis. Tas vilina un reizē biedē.
Mēs tam tuvojamies un reizē attālināmies.
Mūsu kustība ap apli ir maģiska rotaļa, ko bieži sauc par Dzīvi."

Lilija Dinere




Mākslas zinātniece un kuratore Elita Ansone par  Lilijas Dineres personālizstādi "Nezināmā dārzā" (2006) Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā:

"Lilijas Dineres izstāde „Nezināmā dārzā” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā ir mākslinieces 21. personālizstāde.
Vairāk kā 170 darbos - grafikas ciklos, akvareļos, gleznās, apgleznotās fotogrāfijās, grāmatu ilustrācijās ir sagrupētas dažādās tehnikas, rokraksta attīstība, tēlu un simbolu sistēma, ko māksliniece aizsāka jau pirms 1980. gada. Tātad izstādē parādīta vairāk kā 25 gadu darba esence.
„Nezināmā dārzā” nokļūstam pasaulē, kas veidota no arhetipiskiem tēliem un simboliskām zīmēm. Cilvēki un dievi, putni un zvēri te satiekas vienviet un vienlaikus plašajā pasaules telpā. Tie nākuši no Antīkās mitoloģijas, senās Ēģiptes, Indijas, orientālās kultūras, ķeltu un vecoguzu ciltīm, viduslaiku kultūras u.c. Šie tēli var saplūst vienā darbā, atceļot austrumu un rietumu, pirmskristietības un kristietības robežas. Vēstījums stāv pāri kādam konkrētam laikam. Mīti, pasakas un episki nostāsti Lilijas Dineres mākslā veido arī mūsdienu pasaules struktūru. Tā ir visu laiku vienlaicīgas pastāvēšanas koncepcija.
1980. gadā Lilija Dinere Latvijas Mākslas akadēmijā pabeidza scenogrāfijas nodaļu. Diplomdarba tēma - scenogrāfija Sofokla traģēdijai „Antigone”, viņu ieveda mītiskā pasaulē, māksliniece sāka pētīt senos grieķu mītus, mistērijas un iedziļināties to ezoteriskajā nozīmē.
Kaut arī izglītojusies scenogrāfijā, kā neatkarīga māksliniece Lilija Dinere sāka strādāt grafikā. Sākumā veidoja litogrāfijas, tad krāsainus cinka kodinājumus ar plūstošām krāsu pārejām un to variācijām, 1980. gados tas bija kas jauns Latvijas grafikas ainā. 1979. – 1981. g. radās 22 darbu cikls „Spēle ar apli”, bet 1981 -1990. g. 7 darbu cikls „Gājiens”, 1985. g. variācijas „Piramīda”, 1983.g. oforta un akvatintas cikls „Iemītnieki”. Jau šajās kolekcijās izmantotie dažādo kultūru elementi norādīja uz autores domāšanas kultūrvēsturisko ievirzi.
1990. gados māksliniece pievērsās glezniecībai. Tas ir jauns periods viņas mākslā. Ar akrila krāsām uz audekla viņa panāk smalku, precīzu gleznojumu. Glezniecības darbu centrālā tēma ir cilvēka ambivalentā daba, viņā apvienotās pretrunīgās īpašības. Tēlu simboliskā nozīme ir paradoksos būvēta. Antropoloģiskie dzīvnieki un zooloģiskie cilvēki parādās kā vairākas būtnes vienā tēlā - redzamā un apslēptā daba. Dzīvniekiem var būt cilvēku acis un sejas, bet cilvēki mēdz būt plēsīgi kā zvēri. Tēlu iekšējā pasaule ir komplicēta, taču ārēji māksliniece tos veido shematiski vienkāršotus, tiecoties tos izkristalizēt līdz zīmes un krāsas simbolam.
Citu Lilijas Dineres tehniku vidū nozīmīgs ir akvarelis, kurā viņa strādājusi visos daiļrades periodos. Daļa akvareļu risināta koloristiski tīrās spilgtās krāsās un vizuāli ir ļoti tuva mākslinieces akrila glezniecībai. Otra akvareļu daļa ir koloristiski niansēta, klusināta, tajā parādās emocionāli smalks vibrējums, kas padara tos īpaši trauslus.
1990. gadu otrajā pusē Dineres mākslā ienāk fotogrāfija. Foto attēlu ainaviskajās faktūrās māksliniece ar akrilu ieglezno savus tēlus, nelielas, kā no animācijas filmiņas izkāpušas figūras, parādījušās sev neparastā vidē rada sirreāli mistisku efektu - dažādu pasauļu savienojumu. Savukārt, pēdējo gadu (kopš 2000.g.) atradums – rokas lējuma Himalaju papīrs. Papīra raupjā neviendabīgā virsma tiek izmantota par aktīvu fona elementu, kurā akrila gleznojumi burtiski ieaužas papīra faktūrā.
Līdztekus izstāžu darbībai māksliniece ražīgi ilustrējusi grāmatas. Daļa no šo ilustrāciju oriģināliem, kā arī pašas grāmatas parādītas Hēges zālē. Par ilustrāciju virsotni pirmkārt tiek uzskatīta 1985. gadā tapusī no vecfranču valodas Cecīlijas Dineres atdzejotā viduslaiku dzejnieka Fransuā Vijona „Dzeja”. 1987. gadā Baltijas republiku grāmatu konkursā Tallinā tā ieguva nosaukumu: „Gada skaistākā grāmata”. Strādājot pie šī darba māksliniece pētīja viduslaiku miniatūras, vai kā toreiz sauca – iluminācijas. Kopš šī laika, Dinere, kā pati uzsver, grāmatas iluminē – izgaismo no iekšpuses, padara tās dzīvas un krāsainas. Savukārt, etnogrāfijas un folkloras studijas Azerbaidžānas Zinātņu akadēmijas arhīvos nāca talkā iluminējot Ulda Bērziņa atdzejoto vecoguzu (turku, azerbaidžāņu un turkmēņu priekšteču) eposu „Mana vectēva Korkuda grāmata”, tēlu pasaules spēks tajā ir kaislīgs, austrumnieciski mežonīgs un kareivīgs. Turpretī liegs maigums ielikts 24 miniatūrās (1991), kas radītas multilingvālai miniatūrgrāmatiņai Gordona Bairona „Ebreju melodiju” atdzejojumam. Ne tikai Vecā derība, senebreju tēli, psalmi, ķeltu mīti parādās mākslinieces ilustrācijās, ir arī mūsdienu dzeja un bērnu grāmatu ilustrācijas, kopumā vairāk kā 50 grāmatas.
Izstādes iekārtojumā akcentēta arī krāsas enerģētika – kaislīgā, aktīvā sarkanā un meditatīvā, sevī ieiešanas zilā krāsa, vietām tās arī apvienojas.
Lilijas Dineres mākslā svarīga ir simbolu nozīme. Par pašu nozīmīgāko var nosaukt apli. Aplis ir universāla forma, tur ir viss, centrs, nebeidzamība, aplis ved atpakaļ uz sevi, tas ir vienības, absolūta un pilnības simbols. Aplis arī kā meditācijas objekts un dvēseles kodols. Aplis kā nebeidzama līnija simbolizē laiku un bezgalību un bieži vien parādās kā čūska, kura aprij savu asti. Arī čūska Dineres mākslā ir nerets viesis, tās savdabība citu dzīvo būtņu vidū ir īpaši biedējoša, māksliniece to lieto kā zīmi. Tās saritinātie gredzeni apliecina kosmiskās enerģijas spirālveidīgo cikliskumu. Čūskas kārdinātājas loma aizved mūs pie paradīzes koka, bet koks māksliniecei ir ne mazāk būtisks kā aplis. Koks kā vertikālais simbols, kas savieno zemi ar debesīm. Pasaules koka lapotnē mitinās mītiski dzīvnieki, mirušo vai vēl nedzimušo dvēseles. Putni, kas mitinās pasaules koka lapotnē simbolizē garīgās esamības attīstības augstākos līmeņus. Putni spēj dzīvot gaisā un pārstāv citas dimensijas. Putni ir nemateriāli, tie var būt dvēseles iemiesojums. Putni gaisā, zivis ūdenī. Dineres darbos zivs - šis slepenais Kristus un Šivas simbols, var atrasties jebkur, bet sevišķi veiksmīgi tas savienots ar acs formu – garīgā vērojuma un dvēseles spoguļa simbolu. Acs ir visaptverošu zināšanu, modrības un Dieva sargājošās klātbūtnes simbols. Visu šo universālo simbolu iekļauti ir gan sieviete, gan vīrietis, citkārt katrs atsevišķi, citkārt kopā, citkārt kā bībeliski tēli, citkārt cilvēki kā tādi. Šajā pasaulē mīt mitoloģiskas būtnes – drakoni, himeras, sirēnas, vilki, zirgi, teiksmainais vienradzis. Pat ēna, nav vienkārši ēna, tā ir zemapziņa vai bezapziņa, bet gaisma – apziņa. Galu galā viss ielikts simboliskās mistērijās. Māksliniece lielākoties lieto tīras, intensīvas krāsas, kas bieži lietotas atbilstoši savām simboliskajām nozīmēm. Zilais kā debesu, nemateriālā, garīguma, apskaidrības un meditācijas krāsa, zaļā kā dzīvības un atdzimšanas, sarkanā kā mīlestības un kaislības, dzeltens ir tuvs zeltam, gaismai un saulei, dzeltens līdzīgi zeltam var būt mūžības un apskaidrības simbols. Taču netiek izslēgta arī intuitīva to izvēle, jo enerģijas radīšanas alķīmija liek savienot racionālo ar iracionālo.
Lilijas Dineres virstēma ir laika jēdziens, vai, pareizāk - mūžība. Lilija Dinere nelieto lineāro laika izpratni. Viņai visi laiki ir tagad un bijuši vienmēr."



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru